ATMIŅA LIEPĀJAS MŪSDIENU AUTORU PROZĀ.
This article aims to highlight and evaluate the prose works of Liepāja authors in the context of current trends in Latvian literature. An increased focus on the representation and interpretation of history and memory characterises these works. The source texts selected are Sandra Vensko's novels "Th...
| Publicado en: | Current Issues In Research of Literature & Culture: Conference Proceedings Volume / Aktuālas Problēmas Literatūras un Kultūras Pētniecībā Vol. 31; pp. 81 - 91 |
|---|---|
| Autores principales: | , |
| Formato: | Artículo |
| Publicado: |
Liepaja University
2026
|
| Materias: | |
| Acceso en línea: | Ver este registro en EBSCOhost |
| Sumario: | This article aims to highlight and evaluate the prose works of Liepāja authors in the context of current trends in Latvian literature. An increased focus on the representation and interpretation of history and memory characterises these works. The source texts selected are Sandra Vensko's novels "The Gentle Occupation" (Maigā okupācija, 2014) and "Adele" (2019), Jana Egle's collection of short stories "Strangers or Miļeņkij ti moi" (Svešie jeb Miļeņkij ti moi, 2018), Ēriks Vilsons' novels "Me and Mo" (Me un Mo, 2020) and "After the Second Bell" (Pēc otrā zvana, 2024). The theoretical and methodological basis of the article consists of the theoretical findings of researchers in the fields of mnemohistory, memory - Jan Assmann (1938-2024), John Maxwell Coetzee (b. 1940), Marek Tamm (b. 1973) - and trauma - Dominick La Capra (b. 1939), Gabriele Schwab (b. 1946) -, which highlight the importance of individual and collective memory in understanding history and constructing identity, as well as research and reviews by Latvian literary scholars. The increased interest in history and memory in Latvian literature at the beginning of the 21st century reflects a shift in attitude and echoes Western European trends regarding the equal role of history and literature in the construction of cultural memory. The historical and memory-themed prose of Liepāja authors Vensko, Egle, and Vilsons also fits perfectly into and complements the overall landscape of Latvian historical prose. The way of interpreting the memories of the past and the narrative style of each considered author is different. The language and narrative expression of Vensko's novels complement the historicity dimension with a poetically saturated, exalted, and fragmented narrative, signalling the manifestations of a traumatised psyche. Egle's genre-hybrid text raises bold questions and a willingness to explore others'/strangers' memories. In his novels, Vilsons continues the development of the autofiction trend, offering an existentially tense, ironic point of view. Overall, the analysed examples show that the authors' regional origin or place of residence is not of decisive importance in the construction of historical memory; however, the environment and history of Liepāja and its surroundings still seem significant and worthy of preservation to the authors. In their works, they address themes of history and memory that are important to this region. Raksta mērķis ir izvērtēt un raksturot Liepājas autoru prozas darbus latviešu literārā procesa aktuālo attīstības tendenču kopainā, kam raksturīga pastiprināta uzmanības fokusēšana vēstures un atmiņas reprezentācijā un interpretācijā. Par avottekstiem izvēlēti Sandras Vensko romāni "Maigā okupācija" (2014) un "Adele" (2019), Janas Egles stāstu krājums „Svešie jeb Miļeņkij ti moi" (2018), Ērika Vilsona romāni "Me un Mo" (2020) un "Pēc otrā zvana" (2024). Raksta teorētisko un metodoloģisko bāzi veido mnemovēstures, atmiņu pētnieku, piemēram, Jana Asmana (Jan Assmann, 1938-2024), Džona Maksvela Kutzē (John Maxwell Coetzee, dz. 1940), Mareka Tamma (Marek Tamm, dz. 1973), un traumu pētnieku, piemēram, Dominika Lakapras (Dominick La Capra, dz. 1939), Gabrieles Švābas (Gabriele Schwab, dz. 1946), teorētiskās atziņas, izceļot individuālās un kolektīvās atmiņas nozīmi vēstures apzināšanā un identitātes konstruēšanā, kā arī latviešu literatūrzinātnieku pētījumi un recenzijas. 21. gadsimta sākuma latviešu literatūras pastiprinātā interese par vēsturi un atmiņu veido attieksmes maiņu un atbalso Rietumeiropas tendences attieksmē pret vēstures un literatūras līdzvērtīgo lomu kultūras atmiņas konstruēšanā. Arī Liepājas autoru Vensko, Egles un Vilsona vēsturiskās un atmiņu tematikas proza pilnībā iekļaujas un papildina latviešu vēsturiskās ievirzes prozas kopējo ainavu. Atšķirīgs ir katra aplūkotā autora pagātnes atmiņu interpretācijas veids un stāstījuma stils. Vensko romānu valoda un izteiksme vēsturiskuma dimensiju papildina ar poētiski piesātinātu, eksaltētu un fragmentētu stāstījumu, signalizējot par traumatizētas psihes izpausmēm. Egles žanriskais hibrīdteksts aktualizē drosmīgus jautājumus un gatavību apzināt arī cita/svešā atmiņas. Savukārt Vilsons savos romānos turpina autofikcijas tendences attīstību, pagātnes atskatā piedāvājot eksistenciāli nospriegotu, ironisku skatpunktu. Kopumā analizētie piemēri liecina, ka autoru reģionālajai izcelsmei vai dzīves vietai nav izšķirošas nozīmes vēsturiskās atmiņas konstruēšanā, tomēr Liepājas un tās apkārtnes vide un vēsture joprojām autoriem ir nozīmīga, un viņi savos darbos aktualizē šai videi nozīmīgas vēstures un atmiņu tēmas. |
|---|